Augstākās tiesa pasludinājusi spriedumu jautājumā par robežas šķērsošanas fakta iestāšanos (28/04/2020)

Amatpersona tika sodīta par to, ka nenoformēja administratīvā pārkāpuma lietas materiālus par to, ka persona, šķērsojot valsts robežu un iebraucot Latvijas teritorijā, nebija noformējusi visus ar likumu noteiktos dokumentus. Valsts robežsardzes amatpersona uzskatīja, ka pārkāpums notiktu tikai tad, kad valsts robežu šķērsojoša persona pabeigtu robežkontroli un tiktu ielaista Latvijas teritorijā. Savukārt tiesa noteica, ka atbilstoši Latvijas Republikas valsts robežas likuma 1.panta 1.punktam Latvijas Republikas valsts robeža ir nepārtraukta un noslēgta līnija un ar šo līniju sakrītoša vertikāla virsma, kas Latvijas Republikas sauszemes un ūdeņu teritoriju, zemes dzīles un gaisa telpu norobežo no kaimiņvalstīm un no Latvijas Republikas ekskluzīvās ekonomiskās zonas Baltijas jūrā. Minētā likuma 1.panta 2.punktā noteikts, ka robežšķērsošanas vieta ir vieta uz valsts sauszemes robežas vai tās tuvumā, ostas, lidostas, lidlauka, dzelzceļa stacijas teritorijas daļa vai cita vieta vai telpa, kas paredzēta personām ārējās robežas šķērsošanai, kā arī mantu un preču pārvietošanai pāri ārējai robežai un kur kompetentās iestādes veic pārbaudes, ja šajā likumā nav noteikts citādi.

Tādējādi atzīstams, ka Latvijas Republikas robežšķērsošanas vietas, kas izveidotas uz autoceļiem, atrodas Latvijas teritorijā, un līdz ar to šajā teritorijā jāpiemēro Latvijas normatīvie akti. Secināms, ka, iebraucot robežšķērsošanas vietā, personas rīcībā ir jābūt tiesību normās noteiktajiem dokumentiem robežas šķērsošanai un persona ar robežšķērsošanas faktu deklarē, ka šķērso valsts robežu ar tiesiski nepieciešamiem dokumentiem. Tas nozīmē, ka personai robežšķērsošanas brīdī jāspēj uzrādīt arī dokumenti, kas tai ļauj piedalīties ceļu satiksmē Latvijas Republikas teritorijā (Senāta 2018.gada 16.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-152/2018 (ECLI:LV:AT:2018:0416.A420158516.3.S) 9.punkts).

LIDA ne reizi vien norādīja, ka veicot disciplinārlietu izmeklēšanu, jānoskaidro pārkāpumu cēloņus un jānosaka pasākumus, lai pārkāpumus novērstu nākotnē. To arī nosaka Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likuma 21.pants (Dienesta disciplīna), kurā noteikts:

(1) Dienesta disciplīna Iestādē ir tiesību aktos noteiktās kārtības un prasību precīza izpilde.

(2) Amatpersona ievēro dienesta disciplīnu un nepieļauj tās pārkāpumus.

(3) Amatpersona, kurai padotas citas amatpersonas (augstāka amatpersona), atbilstoši kompetencei nodrošina pastāvīgu kontroli pār dienesta disciplīnas ievērošanu Iestādē (struktūrvienībā), kā arī attiecīgu pasākumu veikšanu, lai novērstu dienestā tos trūkumus, kuri ir bijuši vai var būt par padoto amatpersonu dienesta disciplīnas pārkāpumu cēloni.

(4) Augstāka amatpersona ir saucama pie disciplināratbildības, ja tā nav nodrošinājusi kontroli pār dienesta disciplīnas ievērošanu sev padotajā Iestādē (struktūrvienībā), kā arī savā kompetencē ietilpstošu pasākumu veikšanu, lai novērstu dienestā tos trūkumus, kuri ir bijuši vai var būt par padoto amatpersonu dienesta disciplīnas pārkāpumu cēloni Iestādē (struktūrvienībā).

(5) Amatpersonai ir pienākums atturēt no dienesta disciplīnas pārkāpuma citu amatpersonu, veicot pasākumus pārkāpuma pārtraukšanai, kā arī nekavējoties informēt augstāku amatpersonu par notikušo dienesta disciplīnas pārkāpumu.

(6) Par amatpersonām piemērotajiem disciplinārsodiem tiek informētas citas attiecīgās struktūrvienības amatpersonas.

Aicinām iepazīties ar pilnu tiesas sprieduma saturu.

 

« Atpakaļ uz sarakstu