Par nepieciešamajām izmaiņām virsstundu kompensēšanā (02/08/2023)

Kopš stāšanās amatā Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs vairākkārtīgi publiski ir uzsvēris iekšējās drošības nozīmi un nepieciešamību to stiprināt. Ņemot vērā šo izteikto aktivitāti Latvijas iekšlietu darbinieku arodbiedrība (LIDA) š.g. 2. augustā nosūtīja Valsts prezidentam vēstuli “Par Iekšlietu ministrijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālo dienesta pakāpi virsstundu apmaksas kārtību”, kurā aicina Valsts prezidentu savas kompetences ietvaros izvērtēt LIDA sniegto informāciju un pēc iespējas iniciēt izmaiņas normatīvajos aktos, kas, nodarbināto trūkuma apstākļos, izprotot, ka amatpersonas tiks nodarbinātas virsstundu darbā, paredzētu šādu virsstundu darbu primāri kompensēt ar samaksu un piemaksu, lai novērstu nemitīgu virsstundu “uzkrāšanos” gada ietvaros.

LIDA, cita starpā, savā vēstulē norāda uz to, ka Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un Ieslodzījuma vietu pārvaldē novērojams liels personāla iztrūkums. Tai pašā laikā nav novērojams, ka samazinātos pildāmo dienesta pienākumu apjoms, t.i. netiek mazināti dienestam dotie uzdevumi un funkciju izpilde. Gluži pretēji – atsevišķos gadījumos novērojamas situācijas, ka amatpersonu pildāmo pienākumu klāsts, grozot attiecīgos normatīvos aktus, tiek papildināts ar arvien jaunām funkcijām un uzdevumiem.

Tādejādi dienestos nodarbinātajiem, kuri dienesta pienākumus veic summētā darba laika ietvaros, regulāri veidojas virsstundas – darbs, kas tiek veikts virs noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika, jo neatkarīgi no personāla trūkuma, ir nepieciešams nodrošināt dienesta uzdevumu izpildi. LIDA, ikdienā veicot darbu ar biedriem, konstatē, ka pārskata periodā izveidojušās 100-120 virsstundas nav uzskatāmas par ko netipisku vai ārkārtēju, bet gan par ikdienišķu praksi.

Vienlaikus ir secināms, ka virsstundas izveidojas katru pārskata periodu, kas secīgi izriet no nepietiekamā nodarbināto skaita un nepieciešamības izpildīt dienestam noteiktās funkcijas.

Pašlaik spēkā esošais normatīvais regulējums nosaka, ka uzkrātās virsstundas tiek primāri kompensētas, piešķirot atbilstošu atpūtas laiku. Arī Augstākās tiesas Senāts atzinis, ka virsstundu kompensēšana ar atpūtas laiku ir veids kā aizsargāt darbinieku veselību un drošību, un, ka neatkarīgi no veida, kā izveidojušās virsstundas, tās primāri tiek kompensētas ar atpūtas laiku. Bet, diemžēl, nākas secināt, ka kompensējošā atpūtas laika piešķiršana neizslēdz turpmāku virsstundu veidošanos nu jau nākamajā pārskata periodā. Turklāt, virsstundas lielā mērā veidojas dēļ tā, ka nepieciešams aizvietot kompensētajā atpūtas laikā esošos kolēģus un ierasties dienesta pienākumu izpildes vietā viņu vietā. Tādejādi veidojas nemitīgs “aplis”, kurā, nodarbināto trūkuma dēļ, veidojas virsstundas, kuras tiek kompensētas piešķirot atbilstošu atpūtas laiku, kas savukārt rada vēl lielāku nodarbināto iztrūkumu, uz kā rēķina dienesta pienākumus veicošajām amatpersonām atkal veidojas virsstundu darbs.

LIDA ieskatā šādā veidā radies “apburtais loks”, kurā pēc būtības amatpersonām dienestos, kuras dienesta pienākumus veic summētā darba laika ietvaros, virsstundas faktiski nekad “nebeidzas” (ja vien netiek piešķirts atbilstošs finansējums to apmaksai), jo katra pārskata perioda nobeigumā, ja vien amatpersona nav bijusi ilgstošā prombūtnē, atkārtoti ir izveidojies liels skaits virsstundu.

Vienlaikus Eiropas Savienības tiesa lietā Jaeger norādījusi, ka līdzvērtīgiem kompensējošiem atpūtas periodiem jāseko tūlīt pēc darba laika, kas ir paredzēti, lai novērstu pārguruma un pārpūles stāvokli, kas radies, akumulējoties secīgiem darba periodiem.[1] Šajā spriedumā arī norādīts, ka gadījumā, ja atpūtas periodi netiek noteikti uzreiz pēc darba laika, tad netiek “adekvāti ņemta vērā nepieciešamība ievērot vispārējo darba drošības un darbinieku veselības aizsardzības principu”[2]. Līdz ar to ir iespējams secināt, ka Eiropas Savienības tiesa, ir interpretējusi kompensējošo mehānismu – atbilstošu atpūtas laiku. LIDA ieskatā, šāda interpretācija ir loģiska, jo darbinieks visvairāk noguris ir pēc ilgstoši veikta darba, īpaši, ja ilgstošais darbs tiek veikts regulāri, un personai nepietiek ikdienišķas atpūtas. Tādēļ ir loģiski atpūtas laiku piešķirt uzreiz pēc virsstundu darba, lai darbinieks atgūtu spēkus, kas zaudēti, veicot virsstundu darbu, nevis “kaut kad”, kad iestāde spēs šādu atpūtas laiku nodrošināt.

Savukārt Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta deviņi prim daļā noteikts, ka atpūtas laiks kompensējams gada laikā, attiecīgi vienojoties par to ar nodarbināto.

Diemžēl jānorāda, ka LIDA savā praksē nekad nav redzējusi, kā notiek vienošanās ar nodarbināto par atpūtas laika piešķiršanas nosacījumiem. Šajā sakarā uzsverams, ka arī dienesta pienākumu izpildes laika grafiki nākamajam mēnesim dienestos nesatur atreferējumu, kurā brīdī tad tieši tiek piešķirts kompensējošais atpūtas laiks (tādejādi atpūtas laiks pēc būtības izpaužas vienkārši nosakot mazāku darba stundu skaitu). Arī dienestu iekšējos normatīvajos aktos šāda “kompensēto virsstundu” norādīšana dienesta pienākumu izpildes laika grafikos nav atrunāta, tāpat kā nav atrunāta kārtība, kādā notiek iepriekš minētā vienošanās.

Tāpat, kā redzams no Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta deviņi prim daļā noteiktā, virsstundu darbs tiek kompensēts ne vēlāk kā gada laikā. Attiecīgi šajā gadījumā nevar runāt ne tikai par kompensējoša atpūtas posma piešķiršanu pēc pārskata perioda beigām, bet pat gada ietvaros. Nav saprotams, kā šāda likuma norma sasaucas ar Eiropas Savienības tiesas interpretāciju un vispārējām loģikas prasībām par darbinieku aizsardzību, iespēju atpūsties pēc veikta virsstundu darba. Pēc būtības tiek leģitimizēta situācija, kurā iestāde kompensējošo atpūtas laiku var piešķirt “kaut kad”, kad tas būs iespējams, tādejādi ietaupot līdzekļus un cilvēkresursus.

LIDA ieskatā, turpinot pastāvēt šādai kārtība, nevar būt runa par pienācīgu amatpersonas aizsardzību un atbilstošu atpūtu. Varētu pat teikt, ka vienīgais, ko nodrošina šāds regulējums, ir iespēja dienestiem nepārtraukti nodarbināt amatpersonas virsstundu darbā, tādejādi kompensējot nespēju piesaistīt dienestam nepieciešamo nodarbināto skaitu.

LIDA ieskatā, amatpersonu tiesības un intereses nevar tikt uzskatītas par aizsargātām, ilgstošā laikposmā patstāvīgi veicot virsstundu darbu, bez pārskatāmām un saprotamām kompensējošās atpūtas iespējām. Veicot ikdienas darbu, tiekoties un vērojot amatpersonas, LIDA saskata lielus personāla profesionālās un arī privātās izdegšanas riskus. LIDA arvien vairāk saņem emocionāla, ne juridiska rakstura ziņas par neapmierinātību ar esošo situāciju, ilgstošu nakts darbu, problēmām kolektīva ietvaros, kas pēc būtības ir ārpus arodbiedrības kompetences un būtu risināmas ar psiholoģiskās palīdzības sniedzējiem. Tāpat ir vērojams, ka pie katras mazākās iespējas amatpersonas izmanto iespēju saņemt darbnespējas lapu un izmanto to pēc iespējas ilgstoši. Vienlaikus arī palielinās to amatpersonu skaits, kas no dienesta atvaļinās pēc pašu vēlēšanās.

Vienlaikus, nodarbināto apstākļu uzlabošanas vārdā, LIDA aicina Valsts prezidentu ne tikai iniciēt tādas izmaiņas normatīvajos aktos, kas paredzētu virsstundu darbu primāri kompensēt ar samaksu un piemaksu, bet arī tādas, kas liegtu virsstundas ar atpūtas laiku amatpersonām kompensēt “kaut kad” gada ietvaros, bet gan iedzīvinātu Eiropas Savienības tiesas interpretāciju, ka līdzvērtīgiem kompensējošiem atpūtas periodiem jāseko tūlīt pēc virsstundu darba veikšanas.

Ar pilnu LIDA vēstules saturu var iepazīties mājas lapas www.lida.lv sadaļā Sociālais dialogs – Citas iestādes. Atgādinām, ka sadaļa pieejama tikai tiem biedriem, kuri reģistrējušies kā lapas lietotāji.